Kādu svētdienu, tā ap pusdienas laiku, Pilču ciema veikala vadītājs Drēbe sāka skandalēties ar sievu. Drēbes ģimenē tādi skandāli notiek vismaz četras reizes gadā un noris pēc stingrām tradīcijām. Vispirms abi laulātie draugi viens otram atgādina šādus tādus grēciņus, tad Drēbiene paķer lētāku šķīvi, triec to pret grīdu un kliedz:

- Tā nav dzīve, tā ir elle!

Drēbe arī enerģiski mēģina kliegt, bet viņa rīkle nav pietiekami skanīga, tāpēc viņš gaida brīdi, kad sieva ievelk elpu. Bet arī tad Drēbe pagūst izkliegt tikai dažus vārdiņus, piemēram;

- Čūska! Bende!

Tas arī ir viss, ko viņš spēj. Drīz pēc trauku plēšanas Drēbiene sāk brēkt tā, ka logi notrīc.

- Man ir diezgan! Es tevi, vecais mūlāps, vairs nepazīstu! Es aizeju!

Un aiziet. Drēbe zina, ka aiziešana ilgs precīzi trīs dienas, ceturtajā Drēbiene būs klāt kā līka nagla. Tomēr situācija nav patīkama, jo tagad trīs dienas viņam pašam vajadzēs vārīt kafiju, mazgāt traukus un laistīt tomātus ar atšķaidītu vircu.

Lai daudzmaz kompensētu gaidāmās nepatikšanas, Drēbe pēc sievas aiziešanas vienmēr sevi maķenīt iepriecina. Ne jau daudz, tā - ar pāris lāsītēm. Šoreiz viņam bija zināms, ka pieliekamajā jābūt Jamaikas ruma pudelei. Labi, viņš tūlīt drusku ievadīs organismā rumu.

Bet ruma pudeles pieliekamajā nebija. Tur stāvēja vienīgi aizdzerts pusstops un pāris aliņu. Skaties, kāda vampīriene, viņa savā dzīvnieciskajā naidā cēlāko dzērienu ir paslēpusi! To viņš vecajai ilgi nepiedos, ļoti ilgi! Nu nekas, iztiksim ar prasto šņabi.

Iestiprināšanās vēl nebija galā, bet Drēbe jau skaidri juta, ka šoreiz viņam ar aizdzerto trauciņu būs par maz. Vajadzēs aizlaist uz pilsētu, tur restorānā noteikti sēdēs Čiekurs un Kārlis, mīļi, tuvi cilvēki.

Bez liekas kavēšanās Drēbe atslēdza garāžu, izbrauca pagalmā savu zapiķi un pēkšņi atjēdzās, ka viņš taču smird pēc šņabja. Ja nu viņam gadās ieskriet zobos autoinspektoriem! Bet pasaulē laimīgā kārtā ir kafijas pupiņas un petroleja. Drēbe iegrauzīs kādu sauju pupiņu, izskalos rīkli ar petroleju, un neviens velns viņam nevarēs piesieties.

Tālākie notikumi tomēr iegrozījās drusku citādi, nekā bija iecerēts. Čamdīdamies pa bufeti pēc kafijas pupiņām, Drēbe uzgāja paslēpto ruma pudeli, Skaties, kāda sātaniska viltība - slēpt rumu bufetē aiz porcelāna zupas terīnes! Varbūt te vēl ir kaut kas paslēpts? Kā tad - divas lielas blašķes ar sarkanvīnu! Protams, uz atradībām pāris malciņu vajadzēja ieņemt. Nu tad - priekā!

Apmēram pēc stundas Drēbe ar pudelēm rokas izgāja pagalmā un ieraudzīja zapiķi. Nabaga mašīnīte, re, cik skumīgi tā stāv! Vientuļa un visu pamesta ...

Drēbēm pēkšņi radās vēlēšanās pateikt mašīnai dažus sirsnīgus vārdus. Viņš smagi apsēdās zālē un sacīja:

- Es negribu jaukties, mīļais zapiķi, tavā personiskajā dzīvē, tomēr labāk neprecies. Labāk paliksim kopā. Un ko tu pats domā?

Tāda runāšana, protams, bija smieklīga, jo mašīna atradās pārāk tālu un teikto nevarēja sadzirdēt.

- Nu, atbildi! - Drēbe pavēloši iesaucās.

Bet zapiķis nezināja, ko atbildēt, tāpēc tas klusēja. Tieši šī nepieklājīgā klusēšana Drēbi drusku sadusmoja. Viņš paķēra sarkanvīna pudeli un laida zapiķim. Apmetuši gaisā slaidu loku, pudele precīzi ieskrēja zapiķa priekšējā lukturī. Šķīda pudele, šķīda lukturis, bet Drēbe varonīgi kliedza «urrā!». Viņš kliedza, kliedza, kamēr nogura un sāka drusciņ snaust.

Vakarā palika vēsāks. Drēbe pamodās un saka rosīties. Bija jau patumšs, bet vēl pietiekami gaišs, lai spētu saskatīt zapiķi. Savādi, kāpēc zapiķis stāv pagalmā, nevis garāžā? Tūlīt un bez kavēšanās mašīna jānoliek pie vietas.

Drēbēm izdevās sekmīgi nosēsties pie stūres, iedarbināt motoru - un atiet! Diemžēl garāžas durvis viņš netrāpīja, zapiķis tām pabrauca garam, izspraucās cauri jāņogu krūmiem un iestrēdza avenēs blakus komposta kaudzei.

- Ārzemēs šņabi taisa no plastmasas, - Drēbe sacīja, atspieda pieri pret stūri un saka melodiski krākt.

Actiņas viņš atvēra otrā rītā. Tas bija skaists rīts - zālē mirdzēja rasa, saulīte spīdēja, un virs komposta kaudzes jautri griezās mazas, zaļas mušiņas. Drēbe diemžēl no rīta spirgtā skaistuma nenieka neredzēja, jo viņš neatlaidīgi domāja, kā dabūt mašīnu ārā no avenēm. Riteņi bija smagi iegrimuši mīkstajā zemē, tāpēc laikam vajadzēs kādu pabļaut palīgā pie stumšanas.

Pēkšņi Drēbe sarāvās - zapiķa lukturis bija izsists. Un pats briesmīgākais - mašīnas priekša notašķīta ar kaut ko sarkanu. Ar asinīm!

Drēbēm kājas kļuva savādi nevarīgas, un, lai nepakristu, viņš pieķērās pie zapiķa. Ak, posts, ak, izmisums - vakar ir ticis sabraukts cilvēks! Tagad tikai nepaģībt, tikai mieru, vajag visu atcerēties, lai nopratināšanā zinātu, ko un ka runāt. Tātad viņš, Drēbe, vakar salamājās ar sievu. Ļoti labi, bet kas notika tālāk? Viņš dzēra šņabi. Ļoti labi, bet kas notika tālāk? Viņš iekāpa mašīnā ... Viņš brauca ... Bet tālāk?

Bet tālāk sekoja tukšums. Baismīgs tukšums, briesmīgs tukšums, šausmīgs tukšums. Gar Drēbes acīm sāka griezties baigas vīzijas. Viņam pakaļ ierodas milicija... Viņu apcietina... Aizved... Prokurors viņu pratina ... Tiesa ... Pilna zāle ar pazīstamiem cilvēkiem... Un visi viņi, draņķi tādi, rāda ar pirkstiem uz Drēbi ... Skan saucieni: «Slepkava!» Cietuma kamera ... Restes ... Aiz restēm lido melni kraukļi ... Vienam krauklim ir tieši tāds knābis ka veterinārfeldšerim Čiekuram ...

Stop! Kāpēc Drēbe pēkšņi iedomājās veterinārfeldšeri Čiekuru? Kāpēc tieši viņu, nevis, sacīsim, Japānas ķeizaru? Tas jau kaut ko nozīmēja, tas bija pirmais pieturas punkts traģēdijas noskaidrošanā. Čiekurs, Čiekurs ...

Kamēr Drēbe par viņu koncentrēti domāja, veterinārfeldšeris Čiekurs kāvās ar briesmīgām galvassāpēm un potēja kolhoza cūkas. Savilcis sāpīgu vaigu kā svētais moceklis, viņš mēģināja cūkai iedurt adatu un dziestošā balsī lamājas:

- Vai tu esi lops vai sātans? Stāvi rāma, nešķīstā!

No cūku apdullinošās kviekšanas Čiekuram galva sāka sāpēt vēl briesmīgāk. Tagad vajadzētu iedzert kārtīgu dubultkafiju, atgulties zem ziedošas ābeles, uzlikt uz pieres vēsu kompresi un klausīties klusu, ritmisku mūziku. Bet kā tu, nelaimīgais, gulēsi, ja tev jāpelna maizes kumosiņš? Nē, veterinārfeldšera dzīves taciņa neved caur ziedošu dārzu, tā ved caur ērkšķainu tuksnesi, kur ir vienīgi kviecošas cūkas, smirdoņa un galvassāpes.

Lai Čiekura posts būtu bezgalīgs, pašā smagākajā brīdī pie viņa atnāca Drēbe un teica:

- Vakar mēs esam sabraukuši cilvēku.

Pirmajā mirklī Čiekurs Drēbes vārdu jēgu neaptvēra.

- Ak tā? - viņš vienaldzīgi noņurdēja un paņēma šļirci, lai durtu nākamajai cūkai.

Bet liktenis cūkai bija žēlīgs. Šļirce nokrita mēslos, Čiekurs nobālēja un paskatījās uz Drēbi ārprātīgā acīm.

- Sabraukuši cilvēku? Kur?

- To es neatceros, - Drēbe klusām atbildēja. - Man ir skleroze.

Čiekurs pēkšņi juta, ka apkaklīte viņam sāk žņaugt kaklu; viens varens rāviens - un apkaklīte bija vaļā. Tā, un tagad vajag domāt, kas vakar notika. Ko viņš darīja no rīta? Piecēlās. Nomazgājās. Paēda. Pie viņa atnāca draugs. Kas tas, velns, bija par draugu? Laikam Drēbe. Draugs atnesa trauciņu. Pēc tam viņš, Čiekurs, savukārt uzlika vienu trauciņu. Ko viņi pēc tam darīja? Viņi runāja. Par ko viņi runāja? Par to, ka vajag dabūt vēl vienu trauciņu Vai viņi trauciņu dabūja? Laikam gan. Bet kur?

- Kur? - Čiekurs sāpīgi iekliedzas.

- Nebļauj! - Drēbe Čiekuru nikni apsauca. - Vai nav vienalga, kur mēs viņu sabraucām? Man tomēr liekas, ka nelaime nolika gravā, kur šoseja met līkumu. Tur tu viņam uzlaidi virsū.

- Es uzlaidu?

- Jā, tu! Tu sēdēji pie stūres!

Čiekurs aizvēra acis. Visi svētie, nepametiet mani šajā mirklī!

- Viņš, tas sabrauktais, pats bija vainīgs, - Drēbe žigli runāja. - Izlīda no krūmiem un - pļekts! - zem riteņiem. Žūpa riebīgais ...

- Tas būs bijis Biterfišs! - Čiekurs ievaidējās. - Es atceros kā pa miglu, ka vakar man bija kaut kāda darīšana ar Biterfišu.

- Jā, jā, Biterfišs! - Drēbe piekrita. - Nu man arī sāk tā kā rēgoties. Ak tu, maita Biterfiš, kāpēc tu līdi tieši zem mana zapiķa?

Biterfišs patiešām bija maita. Žūpa, zaglis un slaists, tuvākās un tālākās apkārtnes kauna traips, Reizes piecas Biterfišs jau bija sēdējis, un, kā liecināja visas pazīmes, viņš gribēja sēdēt vēl sesto reizi. Ar vārdu sakot, absolūti negatīvs tips. Bet arī negatīviem tipiem nav brīv braukt virsū, tāpēc Drēbes un Čiekura uztraukums pēc bojā gājušā personības noskaidrošanas mazāks nekļuva. Gluži otrādi, tas kļuva vēl lielāks.

Čiekurs mīņājās, mīņājas, kamēr aizžņaugtā balsī iebrēcās:

- Es nesēdēju pie stūres!

- Kas tad? Es?

- Nē. Mašīnā bija trešais. Viņš stūrēja!

Drēbe koncentrēti skatījās uz potējamo cūku. Varēja just, ka viņš drudžaini domā.

- Bija gan trešais, - pēc brītiņa Drēbe sacīja. - Nu es arī atceros. Bet kas?

- Kārlis! - Čiekurs droši atbildēja. - Agronoms Kārlis. Mēs viņu satikām somu pirtī.

- Pirtī?

- Kā tad! Man tagad skleroze sāk pāriet, es visu atceros. Tu, saproti, vakar atbrauci pie manis. Mēs ieķemmējām. Mums pietrūka. Tad mēs braucam uz pirti, tur ir bufete, tur var dabūt. Pirtī mums piesitās Kārlis. Atbaidoši piedzēries, protams. Viņš dikti gribēja stūrēt. Un tu viņam ļāvi.

- Tā bija mana kļūda, - Drēbe atzinās. - Liktenīga kļūda.

- Nav daudz ko pļurkstēt! - Čiekurs kļuva steidzīgs. - Lecam virsū manam mocim un laižam pie Kārļa!

Kad viņi ieradās, Kārlis vēl gulēja. Istaba bija stipri piepīpēta. Uz galda mētājās kārtis, taukains papīrs un desu ādas. Zem galda gulēja sešas tukšas pudeles. Pavisam tukšas.

Čiekurs piegāja pie gultas un sāka Kārli neganti raustīt aiz pleca.

- Celies, katordzniek! Ir gan nelietis - izspiež dzīvam cilvēkam zarnas un pēc tam guļ kā šķīstā jumprava!

- U-ū-ē-ē! - Kārlis ņurdēja un mēģināja pagriezties pret sienu.

Tas viņam neizdevās. Drēbe un Čiekurs kopīgiem spēkiem Kārli uzrāva sēdus. Čiekurs saka pliķēt Kārlim pa vaigiem.

- Mosties, briesmoni, mosties!

Kārlis modās ar šņākšanu un mokām.

- Nesit mani, Martiņ! - viņš žēli ierunājās. - Es to sievieti nemaz nepazīstu. Man ar viņu nekas nav bijis.

- Tu esi slepkava! - Čiekurs iebļāva Kārlim ausī. - Nelaimīgo Biterfišu nobrauci!

Tik smagus vārdus dzirdot, Kārlis uzreiz kļuva skaidrāks.

- Es nobraucu? Va' vells! Un ar ko, tā sakot? Ar moci?

- Ar manu zapiķi, - Drēbe atbildēja un īsos vārdos apgaismoja situāciju.

Kārlis dzirdēto ilgi pārdomāja.

- Jā, pēdējā laikā man bija tāda jušana, ka drīz es savārīšu kaut kādas ziepes. Bija tāda jušana, bija... Ko jūs, puikas, tagad domājat darīt? Sviedīsiet mani milicijai rīklē?

- Dullais! - Čiekurs iegrūda Kārlim dunku mugurā. - Galus ūdenī - un čuš! Biterfišs izpļurkstēties vairs nevar.

- Pareizi, Biterfišs nevar, - Kārlis drūmi piekrita. - Bet tas otrs, kuru tu žņaudzi, - tas var!

- Otrs! - Čiekurs ievaidējās. - Un kāpēc es viņu žņaudzu?

Tāpēc, ka viņš gribēja pierakstīt mašīnas numuru.

- Vai, vai, vai! - Drēbe iebrēcas bērna balsī. - Nu mēs esam iekšā!

- Bet varbūt viņš numuru neatcerēsies? - Kārlis runāja tālāk. - Bija diezgan mīksts.

- Mīksts, tu saki? - Čiekurs, jaunu cerību spārnots, ievaicājās.

- Kurš tad svētdienas vakarā ir skaidrs? - Kārlis pamācīgi atbildēja.

Arī Drēbe kļuva mundrāks.

- Tas ir labi, bet ko mēs, nabadziņi, tagad darīsim?

Kārlis zināja, ko darīt.

- Tavai kastei jānomazgā asinis - viens. Jāieliek jauns lukturis - divi. Jāizjauc motors - trīs.

- Jāizjauc motors? - Drēbe stulbi vaicāja.

- Kāpēc?

- Tāpēc, lai mēs varētu apliecināt, ka tu jau sestdien sāki savu kasti remontēt. Ja kāds kasti sestdien sāk remontēt, tad svētdien ar to nevienu nevar sabraukt, saproti?

Drēbe saprata - un kā vēl saprata! Ak tu, mīļais Kārli, cik labi, ka tev ir vidējā speciālā izglītība! Un tagad nav vairs ko vārīties, tagad mērkaķa ātrumā jāpūš pie zapiķa un jāizjauc motors. Katrs mirklis ir no svara, jo viņiem jātiek pie jaukšanas ātrāk, nekā atšļūks milicija.

Par laimi, Čiekura motocikls vilka tā ap simt divdesmit. Kārlis sēdēja blakusvāģī, un brīžam šķita, ka nabadziņš no kratīšanās izjuks gabalos. Vienalga, lai viņš jūk, tagad galvenais ir ātrums, tikai ātrums!

Slava Čiekura motociklam - pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau iedrāzās Drēbes pagalmā! Čiekurs nobremzēja tā, ka vaga palika aiz riteņiem. Čīks - stop! Tagad žigli lēkt nost un mesties pie zapiķa.

Bet zapiķa vairs nebija. Avenēs redzēja vienīgi izdangātu zemi un nekā vairāk.

- Nosperts! - Drēbe iekliedzās. - Kur ir miliči? Kāpēc viņi neredz, ka sper mašīnas?

Miliči tik nevarīgi nemaz nebija - jau nākamajā rītā zapiķa zaglis Biterfišs sēdēja aiz restēm, žagojās un prasīja skābu gurķi.

- Nekādu gurķu nebūs, - viņam tika bargi atbildēts. - Pasaki, kur tu liki mašīnu!

- Mašīnu ... - Biterfišs lēnām saka domāt.

- Jā, es laikam iekāpu vienā mašīnā.

- Un pēc tam?

- Pēc tam es braucu ... Uz priekšu... Un tad es izkāpu ārā ... Ek, nolādētā skleroze!

- Kur tu izkāpi?

Biterfišs domāja, ilgi domāja.

- Kaut kur. Dieva dēļ, apžēlojieties ar vienu skābu gurķīti!

Cerībā, ka atsvaidzinoša barība stimulēs Biterfiša atmiņu, gurķi viņš dabūja. Bet tas neko nelīdzēja - Biterfišs nekādi nevarēja atcerēties, kurā vietā mašīna bija pamesta.

Kad Drēbe uzzināja nopratināšanas rezultātus, viņš saka trakot.

- Nošaut! Visus sklerotiķus vajag nošaut! Dodiet man revolveri!

Neviens viņam revolveri nedeva. Un varbūt tieši tāpēc pasaule vēl arvien no sklerotiķiem nav tikusi vaļā.