Vilks viņu zina, kurš pirmais bija teicis, ka Špudauks esot gatavs utes dēļ uz ecēšām lēkt. Lai teicējs būtu kas būdams, bet tā nu tas ir - ja kāds sāk aplam muldēt, mēs, pārējie, tūlīt papagailiski atkārtojam: «Kā tad, kā tad, Špudauks ir gnīda, Špudauks ir Pļuškins ...» Tomēr patiesība agri vai vēlu kā balts gulbis uzpeld tenku dīķa virspusē, un tad mēs visi saprotam, cik stulbi esam bijuši un cik briesmīgi alojušies.

Patiesība par Špudauka īsto dabu nāca redzama lietaini draņķīgā pirmā aprīļa vakarā. Pirms draņķīga vakara bija draņķīga diena, un draņķīgajā dienā tā ap divpadsmitiem Špudauks ar portfeli rokā mierīgi gāja pa ielu. Pēkšņi - trahs! - viens viņam uzsita uz pleca un iebrēcās:

- Tev zvirbulis trāpījis! Aprill! Aprill!

Sitējs un brēcējs izrādījās neliela auguma smaidīgs vīrelis ar adītu mici galvā. Kamēr Špudauks minstinājās, kas, nelaime, tas vīrelis tāds ir, vainīgais iebrēcās vēlreiz:

- Vecā āda, tu mani nepazīsti?

Collīgais! Kā tad, Collīgais! Kādreiz pirms tūkstoš gadiem viņi bija sēdējuši uz vienā solā, kāvušies un raustījuši skuķus aiz bizēm. Toreiz Collīgais izskatījās pēc sīkas infuzorijas, bet tagad, re, cik viņam apaļš vēderiņš! Jā, gadi un baltmaize mūs netaupa.

- Nu tad runā, Collīgais, stāsti, kur tu šito laiku biji ielīdis, ko tu dari, ko nedari, cik tev bijušas sievas un tā joprojām.

- Uz ielas nav ko pļurkstēt, - Collīgais atbildēja un vēlreiz uzsita Špudaukam uz pleca. - Nāc līdzi, āda, es tepat netālu mitinos. Iepazīsies ar manu veceni un pēctečiem. Man, pardon, ir pieci pēcteči!

Špudauks paskatījās uz Collīgo drusku iztrūcies. Na nū, pieci ... Tas būs aprīļa joks un nekas vairāk. Cilvēks ar pieciem pēctečiem jau sen būtu uzlikts uz kāda žurnāla vāka, no tā neviens demogrāfisks spridzinātājs izbēgt nevar. Bet varbūt tomēr? Jā, tad vajadzētu tādu pamatīgu kniebēju apskatīt tuvāk, kā apskata retu kukaini ar raibām pumpiņām uz vēdera.

- Vai es netraucēšu? - būdams samērā pieklājīgs, Špudauks apjautajās. - Sveša cilvēka ierašanās mājā vienmēr rada neērtības un jucekli.

- Jucekli! - Collīgais iesmējās. - Lielāks juceklis tur nemaz nevar būt! Vai tu atceries, kāda elle gāja vaļā, kad mēs līdām sisties ar bē klasi? Toreiz bija tādi pamatīgi lineāli ar dzelzīti vienā pusē, ja kārtīgi ievilka, nedēļu niezēja.

Lai notiek, Špudauks iekāps paskatīties, kā viņa negantais skolasbiedrs un piecu pēcteču radītājs dzīvo. Pa ceļam iegriezīsimies šo to nopirkt ciemakukulim. Nerunā pretī, Collīgais, Špudauks nav izūtrupēta žurka, ar to viss ir pateikts.

Protams, pārmērīgos izdevumos krist būtu stulbums. Piecas mazās šokolādītes pēctečiem, piecas alpu vijolītes namamātei un pudele skābā vīna namatēvam. Ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Vidusceļš vienmēr bijis zelta ceļš, vai ne?

- Mans midzenis ir mana pils! - Collīgais lepni teica un atslēdza durvis vecas koka mājeles pirmajā stāvā. - Velcies iekšā!

Nē, midzenis te nebija, ko nu par midzeni runāt. Divas istabas, bet vannas nav un klozets kāpņu telpā. Tā sakot, retro līķis. Taču istabas diezgan lielas un izremontētas, ķēķī sienas izliktas ar baltām flīzītēm un dzīvoklī zināmā mērā kārtība vai vismaz kaut kas kārtībai līdzīgs. Biezums, protams, pamatīgs, gultiņa pie gultiņas. Njā, visādi dzīvo cilvēki, visādi . ..

Pašreiz mājās bija tikai trīs pēcteči, paši sīkākie, un tie Špudaukam tūlīt līda klēpī. Nekas, lai lien, bikses vairs nav no jaunajām, tik un tā drīz būs jādod tīrīt. Taisnība, nav zināms, vai pēcteču pleķus vispār varēs iztīrīt, un tādā gadījumā divi rubļi piecdesmit būs nosviesti zemē. Ko lai dara, nav jau pirmā reize, kad Špudaukam jāmaksā par citu grēkiem.

Collīgā sieva izskatījās tā nekas. Mollīga, ar copi un drusku apvītusi, bet, ja labi padomā, kura sieva tad nav apvītusi? Kā jau vīrieši to paraduši darīt, Špudauks klusībā salīdzināja Collīga lauleni ar savējo, ar Izoldīni. Vecums apmēram vienāds, taču šī bija brangāka un smaidīga. Izoldīne nekad tik labsirdīgi neblisināja, Izoldīnei actiņas spīdēja kaut kas no kobras, bet tieši tādas actiņas Špudaukam palika. Ar tādām actiņām uz pasauli var skatīties bez ilūzijām, un dzīvē tam ir milzīga priekšrocība. Izliecies, par kādu eņģeli tu gribi, viņa tev, draņķim, tik un tā redzēs caur un cauri!

- Dzīvoklis nav slikts, bet no grīdas nejauki velk, - Collīgais runāja un grieza šķēlēs lēto ķimeņu sieru. - Apakšā ir pagrabs, tā vilkšana nāk no pagraba. Es, zini, esmu sētnieks uz divām slodzēm. Ja kādam tek krāns vai noštopējas šmucūdeņi, viņš neiet pie pārvaldes madāmām diedelēt, viņš nāk pie manis. Es sataisu. Par velti jau ne, par velti ne ... Un ko tu dari?

Špudauks bija inženieris komplektētājs. Kādreiz savā jaunības neprātā, viņš ielīda projektu birojā papīrus čabināt, bet tur bija tikai plika alga. No plikas algas, kā zināms, mušas sprāgst, tāpēc Špudauks žigli pārslēdzās uz komplektēšanu. O, pie komplektēšanas cilvēkam paveras pavisam citas ganības! Patiesībā neko īpaši komplektēt Špudaukam nevajadzēja, viņš galvenokārt lēja sviedrus sagādes tīrumā. Ko uzņēmumam vajadzēja, to dabūja, ko nevajadzēja, to aizlaida, šo to iemainīja, šo to aizmainīja, ar vārdu sakot, ziedoja sevi uz ekonomikas altāra. Turklāt ziedošanās notika absolūti likumīgi, absolūti pareizi un absolūti svēti. Direktors ar Špudauku bija mierā, pat ļoti mierā, sakropļojumi darbā un bruka no pārstiepšanās Špudaukam nedraudēja, brīvā laika bija diezgan, ak dies, ko cilvēkam vēl vajag?

Collīgais blakus sieram nolika pudeli ar dzeltenīgu šķidrumu.

- Tas nav nekāds aprīļa joks, tā ir īsta Čangalērijas ļerga, - viņš paskaidroja. - Mans sievastēvs dzīvo tur pie tiem zilajiem ezeriem. Viņam, vecam kvēpam, ir trīs klašu izglītība, bet kā viņš prot dzīt! Kā viņš prot dzīt!

Dzērieni nebija Špudauka vājība, taču savu lāsīti viņš reizēm ieņēma. Bez ieņemšanas inženieri komplektētāji vispār nevar strādāt, jo sagādes darbam ir sava specifika. Šī specifika prasa arī dziļas zināšanas dzērienu izvēlē. Ir jābūt skaidrībā, kad liet glāzēs zvaigžņoto, kad balzamiņu, kad balto. Jā, arī baltajam šad tad tika parādīts gods, bet tam katrā ziņā vajadzēja būt eksporta baltajam no traukiem ar zeltītām etiķetēm. Un te nu pēkšņi - lūgtum! - pie zvaigznēm pieradušam cilvēkam priekšā noliek iedzeltenu ļergu

Kamēr Špudauks ar iekšējām trīsām pētīja ļergas krāsu, Collīgais viņam ielēja glāzīti. Uz ciemiņa veselību, šļidirks!

Kas to būtu domājis, aizdomīgo šķidrumu varēja dabūt lejā bez žagošanās. Stiprs pēc velna, bet garša pikanta, it kā anīss, it kā piparmētra.

- Šito vecais ir dzinis no āboliem, - Collīgais zināja sacīt. - Rudenī ābolus nebija kur grūst, sapuva bez jēgas, tad nu vecais laida vaļā aparātu.

Tātad ābolu dzēriens. Patīkams pārsteigums, ko tu neteiksi. Kad Collīgais nākošo lāsīti aicināja pacelt uz pirmā pēcteča veselību, Špudaukam principiālu iebildumu nebija. Tālāk sekoja cilāšana par godu pārējiem pēctečiem, piekto ieskaitot. Pēc piektā Collīgais uzaicināja sumināt sesto, kura projekts pašreiz vēl atrodoties saskaņošanas stadijā. Pārāk aušīgs namatēvs tomēr nebija. Tiklīdz noskanēja suminājums divpadsmitajam pēctecim, viņš cirta dūri galdā un nobrēcās:

- Pietiek! Es, pardon, neesmu truštēviņš!

No grīdas patiešām vilka un Špudaukam drusku sala kājas, tāpēc viņš sāka atvadīties. Sekoja šķiršanās malciņš, apkampieni, sišana pa muguru un aicinājums piekāpt vēlreiz. Lai būtu kā būdams, ciemošanās beidzās jauki, un Špudauks devās mājas stipri pacilāts. Taisnība, viņš bija izdevis četrus rubļus astoņdesmit trīs kapeikas, toties iepazinies ar daudzbērnu ģimeni un ābolu ļergu.

Ārā vēl joprojām lija, bet mīlīgāk, vējš pūta jaukāk un visas sievietes izskatījās smukākas. It īpaši tas reālās, tas apaļīgās. Ek, kā Špudaukam gribējās iekniebt vienai cauraugušai fifenei, bet to viņš nedarīja, tā būtu piedauzīga rīcība, un viņam nāktos maksāt desmit rubļus soda. Varbūt pat piecpadsmit, jo kniebšanu var kvalificēt kā sīko huligānismu. Toties parkā, kur neviens neredzēja, Špudauks palēcās kā lustīga blusa un iesita mākslinieciski augstvērtīgai bronzas dāmai ar portfeli pa dibenu un nokliedza:

- Aprill! Aprill!

Špudauka dzīvoklis atradās liela, nesen celta nama ceturtajā stāvā. Kā visi solīdi pilsoņi, viņš parasti brauca ar liftu, bet todien viņu bija pārņēmuši neparasti spēcīgi enerģijas uzplūdi. Hop, hop, hop, Špudauks uzskrēja līdz dzīvokļa durvīm vienā stiepienā un sāka grābstīties pa kabatu pēc atslēgas. Tūlīt atslēgsim durvis, iebizosim ķēķī un uzvārīsim vienu kārtīgu kafiju. Kafija, protams, bija nesalīdzināmi dārgāka par tēju, bet šodien, velns parāvis, Špudauks šķiedīsies ar naudu un dzers kafiju. Urrā, lai dzīvo Collīgais, aprīlis un kafija!

Cik savādi, dzīvokļa durvis bija vaļā. Precīzāk izsakoties, tas nebija aizslēgtas. Kā tad tā? Gan Špudauks, gan Izoldīne aiziedami durvis vienmēr kārtīgi aizslēdza un pēc pārnākšanas aizbultēja. Iegājis priekšnamā, Špudauks iekliedzās - uz drēbju pakaramā vairs neredzēja ne viņa puskažociņu, ne pelēko hūti. Vēl šorīt tur karājās gan puskažociņš, gan hūte, to Špudauks varēja apzvērēt! Viesistabā ... Lāsts pār Špudauku un viņa namu - no viesistabas bija pazudis tepiķis, lielais, sarkanbrūnais Buhāras tepiķis! Un mēbeles vairs neatradās savās vietās! Dīvāns bija aizrauts pie otras sienas, galdiņš iegrūsts kaktā... Špudauks gribēja kliegt: «Palīgā, dzīvoklis ir izlaupīts!» - bet aprāvās. Nav taču izslēgts, ka laupītāji vēl ir tepat, vai nu kabinetā, vai guļamistabā. Varbūt viņi šajā mirklī pa durvju spraugu tēmē Špudaukam pierē ar septiņi, komats, sestā kalibra pistoli ...

Kā nelabā triekts, Špudauks noskrēja lejā un metās pāri ielai pie telefona automāta. Sīknaudu, ātri sīknaudu, divas kapeikas! Nē, kapeikas viņš var ietaupīt, nulle divi drīkst griezt par velti...

Smagi elsdams, Špudauks nocēla klausuli. Tā, nulle... Stop! Nepārsteigsimies, no dieva puses, nepārsteigsimies! Padomāsim loģiski - milicija dzīvokļa aplaupītājus nogrābs. Noteikti nogrābs! Tādā gadījumā tepiķi tiem atņems un atdos īpašniekam. Lieliski! Nav vis lieliski - pirms atdošanas tiks sastādīts akts un aktā norādīta tepiķa vērtība, deviņpadsmit tūkstoši. Jā, deviņpadsmit, jo tas ir roku darbs. Un tagad skatīsimies patiesībai acīs - Špudaukam noteikti jautās, kur viņš tādu naudu ņēmis. Jeb nē, to viņam nejautās, bet nepaies ne desmit dienas, un pie apvāršņa parādīsies komisija, kas pārbaudīs inženiera komplektētāja darbošanos valsts un tautas labā. Komisija, protams, grūdīs snuķi tieši tur, kur snuķis nav jāgrūž, ošņās un kārpīsies, kamēr kaut ko izkārpīs. Otra, vēl briesmīgāka komisija uzkritīs uz kakla Izoldīnei. Izoldīne strādā benzīna tankā, un benzīna tankos šis tas dažreiz nopil pa kreisi. Nē, lai notiek kas notikdams, nekādas komisijas parādīties nedrīkst! Un tās arī neparādīsies, jo nolaupītais tepiķis Špudaukam nepieder. Viņš tādu tepiķi vispār nav redzējis! Laupītāji apgalvo, ka tepiķis pievākts Špudauka dzīvoklī? Mīļie, neticiet laupītājiem, visi laupītāji pirmajā aprīlī joko!

Nav šaubu, ka nelieši būs grābuši, ko varējuši, bet to visu Špudauks atzīs par savu. Puskažociņš, hūte un pārējās vērtības, kas pašreiz atrodas laupītāju maisos, nekādas aizdomas nevar radīt un neradīs. Bet piecas mazas krājkases grāmatiņas laupītāji noteikti nav atraduši. Grāmatiņas ir ieliktas katra savā aploksnē, un aploksnes meistariski ielīmētas zem tapetēm, turklāt dažādās vietās. Ar vārdu sakot, tepiķis ir vienīgais klupšanas akmens. Labi, Špudauks deviņpadsmit tūkstošiem pārvelk krustu un tūdaļ zvana milicijai.

Stop, stop, stop! Izoldīne par dzīvokļa aplaupīšanu neko vēl nezina. Ja laupītāju ķērāji tūdaļ pēc Špudauka ziņojuma aizbrauc pie Izoldīnes un jautā, kas dzīvoklī atradies, Izoldīne neapdomīgi var noliecināt: «Mums, ziniet, bija ļoti vērtīgs Buhāras tepiķis!» Un tad no tepiķa vairs atteikties nedrīkstēs, citādi būs tādas ziepes, kādas vēl pasaulē nav redzētas. Tātad vispirms jāzvana nevis milicijai, bet Izoldīnei! O, kaut viņa nebūtu šobrīd nekur aizklīdusi, kaut viņa tupētu pie telefona!

Izoldīne tupēja pie telefona, un Špudauks drebošā balsī nobēra savu beramo. Cālīt, vai tu situāciju saprati? Nē, nē, nē, tas nav aprīļa joks, Špudaukam šobrīd joki ...

- Muti ciet! - Izoldīne Špudauku pārtrauca. - Ķer taksi un brauc pie manis! Mērkaķa ātrumā!

- Vispirms ...

- Ķer taksi!

Pēdējos vārdus Izoldīne nokliedza tādā tonī, ka Špudaukam pār muguru noskrēja sīkas skudriņas. Kāpēc jāķer taksis, kāpēc jāgāž balta nauda par braucienu, to Špudauks labi nesaprata, bet, ja Izoldīne pavēl, viņš ķers. Taksi, cu, taksi!

Špudaukam neticami laimējās - taksi viņš noķēra pēc piecām minūtēm. Uz benzīna tanku, bet mērkaķa ātrumā!

Padzirdējis, kur jābrauc, šoferītis bija patīkami pārsteigts. Varbūt cienītais benzīna tankā strādā? Ak sieva... Re, kāda sagadīšanās! Viņš, šoferītis, pazīst vienu cilvēku, un tam cilvēkam katru mēnesi uzrodas lieki benzīna taloni, nu tā, par litriem piecsimt sešsimt. Varbūt mēs varētu saprasties? Citos apstākļos Špudauks būtu atbildējis puslīdz cerīgi. Var padomāt, var aprunāties, tad jau redzēs. Bet šoreiz viņš nokliedza īsi un skaidri:

- Pie velna talonus! Še piecnieks pa virsu, un spied fiksāk!

Izoldīne pie tanka viņu jau gaidīja. Tiklīdz Špudauks izlēca no takša, noskanēja divi ļoti svarīgi jautājumi:

- Tapetes veselas?

- Jā!

- Kas projām?

- Puskažociņš, hūte un tepiķis!

- Tepiķis tūlīt jādabū!

- Cālīt, viņš ir nosperts!

- Cits jādabū! Tu domā, mums kāds ticēs, ka nospertais nav bijis mūsu?

To dzirdēdams, Špudauks nostenējās - cik tuvu viņš ir bijis postam! Patiešām, plikiem vārdiem milicija var arī neticēt, bet, ja viesistabā uz grīdas gulēs cits tepiķis, laupītāji varēs muldēt, ko grib, visi ticēs Špudaukam un viņa tepiķim. Lecam taksī, Izoldīn, un braucam!

- Uz tepiķu bodi! - Špudauks uzsauca šoferim.

- Uz komisijas bodi! - Izoldīne viņu tūdaļ pārlaboja, un tie bija gudri vārdi. Padomāsim ar prātu. Pirmkārt, gluži jauns tepiķis var radīt aizdomas. Otrkārt, lietots tepiķis ir lētāks, un aplaupītam cilvēkam tas ir ļoti svarīgi. Treškārt, pie jaunajiem tepiķiem vienmēr stāv rinda, bet viņiem pašreiz katra sekunde ir dārga.

Špudaukam ļoti gribējās Izoldīnei atgādināt, ka viņš toreiz pirms trim gadiem negribēja tepiķi pirkt. Tepiķiem krītas cenas, tepiķi pamazām nosmulējas, un vispār tie ir draņķi. Izoldīne apgāza visus Špudauka argumentus. Cenā krītas vienīgi uz mašīnām austie, roku darbs, gluži otrādi, kļūst arvien dārgāks, un, kas attiecas uz šmulību, tad katram, kam ienāks prātā bradāt pa tepiķi ar zābakiem, tiks norauta galva. Vēlāk izrādījās, ka Izoldīnei atkal ir taisnība. Tepiķa cena patiešām cēlās, Špudauks to nopirka par piecpadsmit stabiem, bet šodien, re, tas maksā jau deviņpadsmit. Un tomēr tepiķa pirkšana izrādījās kļūda - Izoldīne savā sirds skaidrībā nebija paredzējusi laupītājus, tāpēc tos deviņpadsmit tūkstošus Špudauks tagad var mierīgi ierakstīt skurstenī. Turklāt zaudējumiem jāpieskaita arī jaunā tepiķa cena, un tas jau velk uz izputēšanas pusi.

Pārāk tuvu posta bezdibenim Špudauks tomēr nenonāca, jauno tepiķi viņam iegadījās nopirkt par divsimt piecpadsmit rubļiem. Protams, salīdzinot ar nolaupīto Buhāras brīnumu, tā bija nožēlojama pancka, bet, tiklīdz pancka būs nosviesta viesistabā uz grīdas, Špudauks varēs zvanīt milicijai un kliegt pēc palīdzības.

Taksī tik lielu rulli nevarēja dabūt iekšā. Neko darīt, nācās meklē smago, bet smagie pievakarē ir grūti noķerami. Tomēr cilvēka neatlaidība uzveic visas grūtības, un Špudauku laulātais pāris pēc brītiņa stiepa tepiķi uz savu aplaupīto dzīvokli. Izoldīne, pieķērusies kā skudra rullim vienā galā, kāpa pirmā, jo tam, kas kāpj pirmais, stiepšana ir drusku vieglāka.

Tiklīdz tepiķis bija ticis līdz ceturtajam stāvam, Špudauks Izoldīnei paklusām uzsauca:

- Ej iekšā, durvis ir vaļā!

Nebija vis vaļā! Tātad aizslēguši, neģēļi, tātad sabojājuši atslēgu, lai dzīvokļa īpašnieks ir spiests durvis gāzt ārā ar cirvjiem un laužņiem.

Savādi, bet atslēga bija kārtībā, Špudauks durvis atslēdza pirmajā piegājienā, pārkāpa slieksnim un palika stāvam kā koka dieviņš. Uz pakaramā viņa puskažociņš glīti karājās tieši zem pelēkās hūtes. Un viesistabā... Un viesistabā visa savā košumā gulēja Buhāras tepiķis. Un mēbeles bija atbīdītas atpakaļ...

Špudaukam aizžņaudzās rīkle.

- Idiotisks aprīļa joks... Visu nolikuši vietā...

Izoldīne žigli izstaigāja istabas, ielūkojās virtuvē un pienāca Špudaukam cieši klāt.

- Uzpūt!

Špudauks uzpūta.

- Kurā dzīvoklī tu pirmīt biji ielīdis? - Izoldīne draudīgi laipnā balstiņā iejautājās. - Runā!

Drošības dēļ Špudauks ierāva galvu plecos, bet tas viņu neglāba, Izoldīne viņam ievilka pa ģīmi ļoti precīzi. Špudauks viegli nošūpojās un neizdvesa ne skaņas. Vainīgs, vainīgs, viņš bija simtkārt vainīgs!

- Es braucu atpakaļ uz tanku, - Izoldīne tikpat laipni turpināja, - un tu gādā, lai šitā lupata būtu projām!

Lai būtu projām... Cik viegli pateikt un cik grūti izdarīt. Komisijas veikalā to nodot vairs nedrīkst, citādi Špudauku uzskatīs par debilo, pirkt tādu neviens nopirks, pie atkritumu kastēm izmest nedrīkst . . Ak dies, cik grūts un mokām pilns ir tas cilvēka gājums!

Tā ap septiņiem Collīgo ģimene ēda vakariņas.

- Viens klauvē, - Collīgā sacīja. - Vecais, ej paskaties!

Kad Špudauks iestiepa istabā lielo rulli, visi Collīgie uz viņu skatījās platām acīm, labi neapjēgdami, kas notiks tālāk.

- Jums te no grīdas velk, - viesis paskaidroja. - Tad nu es atnesu tādu aprīļa jociņu... Ritiniet vaļā!

Vēlāk, krietni pēc pusnakts, Collīgais, gulēdams blakus Collīgai, smagi nopūtās un teica:

- Zini, es tomēr esmu cūka, es viņu turēju par gnīdu un kapeikas dvēseli. Ja mūsu nākošais būs puika, liksim viņam vārdu Celestrīns. Špudauks, redzi, ir Celestrīns.

- Ļoti smuks vārds, - Collīgā atbildēja. - Bet tagad vairs netirinies. Guli!

Collīgais vēl pāris reižu smagi nopūtās un aizmiga.