Ārā bija reti riebīgs laiks. Tumsa, lietus, dubļi un vējš, nejauki salts pūtējs, kas cilvēku izplivina līdz pēdējai vīlītei. Melnajās rūtīs triecās slīpas lāses, it kā gribētu trāpīt Krekliņam un aizbaidīt viņu tālāk no loga.

Bet Krekliņš nekustējās. Te bija ļoti ērta lūrēšanas vieta - no šejienes varēja redzēt visu, kas bufetē notika.

Patiesību sakot, tur nenotika nekas. Pie galdiņiem, klusi sabubinādamies, sēdēja kāds ducis vīreļu. Viens snauda, divi apkampušies raudāja, un trīs, tāpat kā Krekliņš, blenza uz bufetnieci.

Ai, kas tā bija par bufetnieci! Neredzēti kupla un ražena, neredzēti veikla un apsviedīga. Zip, žip - un kausiņš ir pieliets ar alu, žip, žip - un kaste ar tukšām pudelēm ir iegrūsta kaktā, žip, žip - un divdesmit septiņas kapeikas ir ieslaucītas atvilktnē. No malas skatoties, likās, ka tur aiz letes ritmiski dejo pārdroši dekoltēts platīnblonds zilonis baltā priekšautiņā un mini svārciņos.

Krekliņam patika tādas kapitālas sievietes, uz tam viņš labprāt skatītos simt gadus bez pārtraukuma. Pašreizējos apstākļos par simt gadus ilgu skatīšanos nevarēja būt ne runas, jo bufeti slēdza divdesmit divos. Cik ir tagad? Divdesmit viens piecdesmit. Tātad pēc desmit minūtēm bufetniece savā samtaini dobjajā balstiņā visiem laipni sacīs:

- Veči, rāpojiet mājās! Ir laiks.

Krekliņš šādu pavēli izpildīt nevarēs, jo viņam māju vispār nav. Kur lai viņš, cilvēks, ietu? Uz Lakstiem? Tur ir apmetušies mežstrādnieki, un tur kaktiņš viņam atrastos. Bet līdz Lakstiem jābrien astoņi kilometri. Taustīties tumsā, dubļos un lietū astoņus kilometrus pa izmirkušu meža ceļu? Grand mersī, pret šādu pastaigu Krekliņam ir nelieli iebildumi. Cits nekas neatliks kā rāpot pie Žoržika. Žoržiks ir pārmijnieks un ieperinājies jaukā, siltā būdiņā pie dzelzceļa. Katru, kas pieklauvē pie būdiņas durvīm ar pusstopu, Žoržiks mīļi ierauj iekšā. Vai Krekliņam ir pusstops? Nav ... Tātad arī sapnis par Žoržiku ir izsapņots. Kas vēl atliek? Ješka - bezgala sirsnīgais Ješka. Viņam ir pašam sava istabiņa un pašam savas blaktis. Fantastiski daudz blakšu. Sakarā ar to nāksies Ješku apbēdināt un pārnakšņot citur. Jā, bet kur? Acīmredzot pie lopu fermas. Ja ielien labi dziļi salmos un saritinās, nakti var pārlaist puslīdz pieklājīgi. Un tomēr - inteliģents cilvēks salmu kaudzē, vai tas nav drusku pazemojoši? Turklāt Krekliņam neganti gribējās ēst. Šovakar viņš bija izdzēris tikai vienu mazo kausiņu alus un apēdis pāris pliku rupjmaizes šķēlīšu par divām kapeikām. Ko lai dara, ja finanses sagājušas rullī. Bet tas nekas, drīz Krekliņš pierīsies līdz kaklam, padzersies labāko no labākā un normāli pārnakšņos. Nē, nevis normāli, bet dievīgi! Patiesībā tā nemaz nebūs pārnakšņošana, tā būs lidināšanās septītajās debesīs!

Ko tur liegties, vēl nesen Krekliņam klajas gaužām šķidri. Viņš izmēģināja roku visādos darbos - bija grāmatvedis, meliorators, pastnieks, bundzinieks džeza orķestri, oficiants, kultorgs atpūtas namā, kurinātājs, krāvējs un asenizators. Bet visas šīs profesijas izrādījās apnicīgas, pelēkas un grūtas. Šausmīgi grūtas. Tā vien likās, ka visa Krekliņa dzīve paies nepārtrauktās mokās un pūliņos dēļ melnas maizes riecientiņa.

Liktenis tomēr apžēlojās par Krekliņu un iečukstēja viņam ausī zelta vērtu padomu. Krekliņš nekavējoties savām līdzšinējām profesijām spļāva virsū un sāka cīnīties par taisnību.

Kā uz mājienu Krekliņa dzīve pārvērtās līdz nepazīšanai - viņš bija labi paēdis, pieklājīgi apģērbies, naudīgs un drošs par savu nākotni. Lūk, arī pašreiz, kad Krekliņam kabatā ir tikai sešas kapeikas, viņš mierīgi prāto, kādu konjaku dzert un kādu delikatesi uzkost. Cilvēkam, kas prot cīnīties par taisnību, būs viss, ko viņa cēlā sirds vēlas. Vēl vienīgi jānogaida, lai aizvelkas pēdējie viesi. Tikmēr var paglūnēt uz raženo bufetnieci un vēlreiz visu sīki pārdomāt. No pieredzes Krekliņš zināja, ka pavirši cīnīties par taisnību nedrīkst, jau iepriekš ir jāuztausta pretinieka stratēģija un vājās vietas.

Šo to viņam jau bija izdevies saklaušināt. Bufetnieces vārds ir Vizbulīte, ģimenes dzīve neizdevusies (viens vīrs pakāries, otrs trako namā), raksturs dzelžains, tieksme uz sīkām blēdībām un naudas krāšanu. Ar šādu informāciju Krekliņam pilnīgi pietika.

Visas zīmes liecināja, ka šķiršanās brīdis ir tuvu. Vizbulīte beidza skalot alus kausus, aizslēdza atvilktni, kur glabājās sīknauda, un pacēla divus apgāztus krēslus. Tad viņa plati nožāvājās - skaties, visi žokļi vienā zeltā! - un teica parastos vārdus:

- Veči, rāpojiet mājās! Ir laiks.

Viesi tūdaļ paklausīgi slējās kājās un šļūca projām. Aizmigušais, protams, bija jādabū ārā ar fizisku spēku, un Vizbulīte tūlīt ķērās pie darba. Viens rāviens, viens grūdiens - un guļava jau slīdēja uz izejas pusi. Viens grūdiens, viens rāviens - un viņš ielidoja tumsā viegli kā balodītis.

Kad tas bija padarīts, Vizbulīte tuvojās Krekliņam.

- Pilsonītis laikam ir pakurls. Pilsonītim laikam vajadzēs uzdot ar celi pa ziemeļpolu!

Cilvēks ar vājākiem nerviem tādā situācijā būtu izgaisis kā migla, bet Krekliņš palika. Un kā vēl palika! Viņš lēnām aizsmēķēja un - kāds neprāts! - iepūta Vizbulītei zilajās actiņās dūmu mākoni.

Redzēdams, ka apdūmotā persona par tādu nekaunību ir drusku apjukusi, Krekliņš pielēca stāvus, zibenīgi izrāva no kabatas velosipēda apliecību un piegrūda to Vizbulītei pie deguna.

- Sabiedriskā kontrole! Paskatīsimies, kas jūsu šaujambūdā īsti notiek!

Parasti šādos mirkļos bufetnieces sašļūk kā pušu durti baloni. Vizbulīte nesašļuka. Gluži otrādi, viņa izslējās vēl varenāka un skatījās uz Krekliņu caururbjošām acīm kā satracināts rentgena aparāts. No tāda skatiena stingst kājas un prātā iešaujas briesmīga doma: «Šitā mātīte tūlīt mani iebradās zemē!»

Krekliņš, lai gan viņš bija ellīgi nobijies, izturēja zvērīgo skatienu, un tas viņu glāba. Redzēdama, ka te stāv vīrs, nevis bailīgs drebulis, Vizbulīte pamazām kļuva mīlīgāka. Pirkstiņi sāka burzīt baltā priekšautiņa stūri, un balstiņa trīcēt trīcēja:

- Ak, kontrolieris ... Cik patīkami!

Krekliņa izbīlis tūlīt pārgāja. Tfu, velns, kā cilvēks no vienas bābas var iztrūkties! Cēli iebāzis apliecību kabatā, viņš atkal nosēdās un sāka bungot ar pirkstiem pa galdu. Vizbulīte ar mutautiņu paberzēja actiņas.

Ļoti labi, pinkšķoša bufetniece ir debess dāvana, ar tādu visvieglāk var tikt galā.

- Nu, tad ķersimies pie lietas, - Krekliņš oficiāli sacīja. - Visu rūpīgi pārbaudīsim, sastādīsim aktiņu...

Ko Vizbulīte tagad darīs? Apsēdās blakus. Vārgais alumīnija krēsliņš iebrakšķējās, bet izturēja.

- Vai mēs nevarētu saprasties? Cilvēki vien esam...

Re, tik muļķe viņa nemaz nav - uzreiz nospieda pareizo basi!

- Saprasties mēs varam, - Krekliņš labvēlīgi piekrita. - Zvērs ar zvēru saprotas, kur nu vēl cilvēki... Bet atļaujiet aizrādīt, ka saprašanās mums prasīs zināmus upurus. Es cīnos par taisnību!

Pēdējos vārdus Krekliņš izkliedza varen dūšīgi un paskatījās uz Vizbulīti, vai viņa neuzdrošināsies ņirgt. Nē, neņirdza vis, sēdēja kā sarāts skuķītis nodurtām actiņām.

Ja paskatījās tuvāk, tik nevainojami skaists blondais ansamblis nemaz nebija. Pie acīm krunciņas, uz zoda pumpa, deguns, pūderim par spīti, drusku iesarkans. Laikam paslepus dzer, nocenotā Afrodīte!

Bet apaļumi... Nē, tādus apaļumus Krekliņš vēl nebija redzējis! Likās, ka gaisīgā blūzīte tūlīt, tūlīt plīsīs un Vizbulīte parādīsies visā savā dievišķībā. Salīdzinājumā ar tādiem apaļumiem dažas krunciņas un pumpiņas bijušas nebijušas. Špicka!

Juzdama, ka kontrolieris par viņu priecājas, Vizbulīte jauki sakrustoja kājiņas.

- Vai es jums nedrīkstētu piedāvāt vienu šķiņķa maizīti?

Trīs šķiņķa maizītes viņa drīkstēja piedāvāt! Un tās ar olu! Un tās ar sieru un šprotēm! Arī galertam Krekliņš parādīs pienācīgo godu, ja galerts nebūs vecs.

Galerts nebija vecs un garšoja brīnišķīgi. Kamēr Krekliņš gremoja, Vizbulīte viņam pašrocīgi ielēja pa glāzītei balzama, pa glāzītei konjaka, pa kausiņam laba, putaina alutiņa.

Kad varenais mielasts bija pašā spēkā, Krekliņš juta, ka bikla rociņa viņa kabatā ieslidina kaut ko čaukstošu. Interesanti, cik? Neuzkrītoši novērsies, viņš ar vienu actiņu palūrēja. Piecdesmit! Olalā, ja tu, karaliene, mani šitā lutini, tad tev ir lieli mēsli! To nu varēja skaidri redzēt, ka blondais zilonis no kontroles baidās vairāk nekā sātans no svētiem pīšļiem.

Jā, zvaigznes stāvēja labvēlīgi. Pieēdies līdz acīm, Krekliņš kārtīgi atraugājās un sāka bakstīt ar sērkociņu zobus.

- Mersī... Bet redziet, madam, kāda ķibele - manas personīgās galošas ir ieķīlātas lombardā, un es nevaru aizbrist līdz saviem apartamentiem. Nāksies lūgt naktsmājas.

Viņa nosarka. Goda vārds, nosarka! Krekliņš ar uzvarētāja žestu satvēra Vizbulīti zem viena no viņas zodiem, pacēla kautrīgi nodurto galviņu un īsi pavēlēja:

- Iesim!

Nākošajā rītā viņš pamodās tā ap desmitiem. Kaut kur jauki smaržoja kafija un dobja balstiņa dziedāja romanci par trim vītušām rozēm. Uz krēsla bija nolikts Krekliņa uzvalks. Bikses kārtīgi izgludinātas, svārkiem traipi iztīrīti, krūšu kabatiņā sniegbalts mutautiņš ... Turpat blakus stāvēja viņa dubļainās, izmītās čības. Kāds brīnums - tagad tās bija pārvērtušās par mirdzoši nospodrinātām kurpēm ar jaunām zīda aukliņām. Varbūt ir piesistas arī jaunas pazoles? Nē, pazoles bija tās pašas vecās.

Drusku vīlies, Krekliņš gari nožāvājās un sāka ģērbties. Tajā brīdī istabā ielidoja Vizbulīte.

- Manu bužukiņ! - viņa iegavilējās un apkampa Krekliņu ar savām varenajām rociņām. - Tu esi brīnums, ne puika! Zelta sapnītis un burvīgs pārsteigums! Vai, cik cālītis izskatās novārdzis un gurdens! Nāc, nāc paēd brokastiņas!

Brokastis, nav vārdam vietas, bija lieliskas. Ēzdams olu kulteni ar šķiņķi un piekozdams grauzdētu maizīti, Krekliņš vērīgāk apskatīja istabas iekārtu. Tā nekas, kārtīgas mēbeles, pie sienām puķainas tapetes un bildes zelta rāmjos.

Interesanti, kas tās ir par bildēm? Divi vīrieši - viens ar papliku pauri, otrs ūsains.

- Tie ir mani vīri, - redzēdama, kurp Krekliņš skatās, Vizbulīte paskaidroja. - To vecāko sauca Jānis. Brīnišķīgs cilvēks. Cik mēs bijām laimīgi!

- Vai viņš nepakārās? - Krekliņš jautāja un uzkrāva uz šķīvja vēl vienu šķiņķa porciju.

- Pakārās gan. Uz tā paša āķa, kur tagad karājas bilde. Un tas otrs ir Roberts. Viņš aiz laimes sajuka prātā. Reizi mēnesī es viņam uz Strenčiem vedu paciņas. Bet viņš mani nepazīst, rej un rāda zobus.

Kad brokastis bija paēstas, Vizbulīte mīļi paskatījās Krekliņam acīs.

- Nāc, es tevi paauklēšu! Aijā, aijā, bužukiņ!

«Jālaižas,» Krekliņš nodomāja.

- Mersī, madam! - viņš galanti noskūpstīja Vizbulītes rociņu. - Diemžēl mani sauc pienākums.

- Pagaidi, cālīt! - namamāte pietrūkās kājās. - Mēs vēl neesam ēduši torti! Es tūlīt atnesīšu!

Tiklīdz Vizbulīte pazuda ķēķī, Krekliņš paķēra savu mētelīti, iegrūda kabatās pāris sudraba karotīšu un slaidi izlēca pa logu.

Pēc cīnīšanās par taisnību Krekliņš vienmēr pāris dienu atpūšas, bet šoreiz viņš pūtās nedēļu. Tas bija jauks laiciņš. Būdams cilvēks ar līdzekļiem, Krekliņš varēja atļauties dzīvot Žoržika viesmīlīgajā būdelē. Vakaros tur salasījās vēl dažas simpātiskas personas, un viņi spēlēja zolīti.

Kādreiz, kārtis jaucot, Žoržiks tā starp citu ieminējās:

- Tevi, Krekliņ, meklē.

Krekliņam pār muguru noskrēja aukstas skudriņas.

- Mani?! Un kas?

- Vizbulīte. Viņa liekot trīs pusstopus tam, kas pateikšot, kur tu esi ielīdis.

Nevajadzēja tās karotītes ievilkt, nevajadzēja!

- Vecīši, - Krekliņš sāka klātesošos lūgties, - nesakiet tam vampīram, kur es esmu, viņa mani liks ķēdēs iekalt!

- Dusi mierīgs, - vīri viņam atbildēja. - Mēs esam kurli un mēmi. Kā miroņi.

Izrādījās, ka tie ir visai pļāpīgi miroņi, jo nākamajā vakarā pie Žoržika durvīm kāds maigi pieklauvēja. Krekliņš, nelaimi jauzdams, gribēja ielīst pagultē, bet tur bija pilns ar tukšām pudelēm. Viņš bikli ierāvās kaktiņā un gaidīja, kas notiks tālāk.

Nekas šausmīgs nenotika. Tikko Vizbulīte ieraudzīja Krekliņu, viņa sāka mīļi dūdot:

- Bužucīt, kāpēc tu vairs nenāc mani kontrolēt? Kāpēc mans kontrolierītis ir pazudis?

Krekliņš, redzēdams, ka viešņa nav noskaņota agresīvi, kļuva augstprātīgs.

- Madam, - viņš vēsi atbildēja, - lūdzu nejaukties manā kompetencē! Es pats zinu, ko kontrolēt un ko ne!

Vizbulīte par Krekliņa vārdiem stipri noskaitās.

- Ja tu esi kontrolieris, tad kontrolē! Ja ne, es sūdzēšos milicijai!

Noblaukšķēja durvis, un Vizbulītes vairs nebija. Mājiņā iestājās nelāgs klusums.

- Esi prātīgs, - Žoržiks pēc brītiņa ierunājās. - Ej nolūdzies Vizbulīti, citādi tu sēdēsi kā mīļais. Ar to sievieti jokot nevar.

- Nevar, nevar, - citi arī piekrita. - Ja tu iestellēsies, viņa tevi salieks kā mazo nazīti!

Krekliņš neko neatbildēja, tupēja, galvu saķēris, un kaut ko domāja. Pusdesmitos viņš lēnām piecēlās, nopūtās un gāja.

Vizbulīte Krekliņu saņēma atplestām rokām.

- Atlaidās mans vanadziņš, atritēja saulīte! Vai tu neesi izsalcis, vai tu neesi nosalis, vai tev kas nekait, bužukiņ?

Bufete nekavējoties tika slēgta, žūpas izdzīti, un Vizbulīte pieveda Krekliņu pie letes.

- Ēd un dzer, ko tava sirsniņa kāro! Citādi tev nebūs spēka kontrolēt.

Krekliņš paēda, padzēra un sāka slīdēt uz durvju pusi.

- Grand mersī, viss kārtībā ... Nekādi pārkāpumi nav konstatēti, atļaujiet atvadīties...

- Nē, nē! - Vizbulīte pakratīja savas blondās cirtas. - Tagad tu nāksi man līdzi! Varbūt manā dīvānā ir paslēptas zagtas desas. Nedomā žagoties, es paviršus kontrolierus nevaru ciest!

Pēc otrreizējas kontrolēšanas Krekliņš aizbēga labi tālu un apmetās pie ūsainā Ernesta, kas vasaras noņemas ar sveķu vākšanu. Tur meža klusumā varēja drusku atkopties un pagaidīt, kamēr pāriet kāju trīcēšana. Bet Ernests - Jūdass nolādētais - par trim pusstopiem Krekliņu nodeva.

Kādu rītu, kad Krekliņš, vilkdams iekšās spirdzinošo gaisu, sēdēja uz celma pie Ernesta mājeles, pazīstama balss priecīgi iesaucās:

- Sveiks, bužukiņ!

Krekliņš tūlīt metās biezumos, bet Vizbulīte viņam veikli iesvieda lietussargu starp kājām, un bēglis izstiepās garšļaukus. Rokā viņš bija!

Kopš tā laika Krekliņš vēl pāris reižu mēģinājis pazust, taču bez panākumiem. Vizbulīte viņu vienmēr atrod un maigi iepļaukā, jo kontrolieris no savu pienākumu pildīšanas nedrīkst izvairīties.

Bet nodevējs Ernests, dzērumā krizdams, ir izsitis aci. Tā viņam, nelietim, arī vajadzēja!