Pirms gadiem desmit Ķorgales meži vēl bija stipri mežonīga vieta. Priedēs kūkoja dzeguzes, viršu klajumos dūca bites, un vakaros pukšķēdami staigāja eži.

Kādu pavasari gluži negaidot Ķorgalē uzradās maza vasarnīciņa. Vienkārša, ar papes jumtu, no izbrāķētiem dēļiem taisīta. Nākošajā pavasari jau varēja saskaitīt desmit vasarnīcas. Šīs bija prāvākas, dažas pat divstāvu, turklāt ar vēja radītajiem. Trešā vasarnīcu paaudze sasniedza pilnību. Tas bija apjoztas režģotiem metāla žogiem un rožu dobēm, starp kurām cēli pastaigājas tīrasinīgs dogs, franču bokseris vai kollijs. Vienlaicīgi ar brīnišķīgajām celtnēm parādījās efejām apvītas garāžas, asfaltēta šoseja, elektrība un alus kiosks. Ķorgale, paldies dievam, bija kļuvusi civilizēta.

Pāris gadu pēc civilizācijas Ķorgalē parādījās Profesors. Tas notika skaistā oktobra diena, kad vasarnīcu saimnieki cilāja spārnus, lai aizlidotu uz siltajiem Rīgas mitekļiem. Aizņemti ar rožu piesegšanu, celiņu grābstīšanu un citiem darbiem, vasarnieki Profesoram nepievērsa absolūti nekādu uzmanību. Un kādēļ lai viņi to būtu darījuši? Nu, iet pa šoseju inteliģenta izskata briļļains pilsonis - kas tur sevišķs?

Bet uzmanību Profesoram tomēr vajadzēja pievērst, ai, kā vajadzēja! Tad vasarnieki būtu pamanījuši, ka mazajām, gnīdīgajām būdelēm Profesors aiziet garām puslīdz žigli, bet pie lepnajām celtnēm viņa solis kļūst gausāks. Un vēl kas. Ieraudzījis, ka sevišķi skaistas vasarnīcas saimnieks liek logiem priekšā izturīgus dēļu vairogus, Profesors pasmīnēja. Ievērojiet - pasmīnēja!

Varbūt dažs labs tagad teiks tā:

«Ahā, viss skaidrs! Tiklīdz ļautiņi būs prom, viņš lepnas vasarnīcas atlauzīs un apzags!»

Tādus vārdus dzirdot, Profesors ļoti apvainotos.

«Par ko jūs mani turat?» viņš izsauktos. «Aptīrīt vasarnīcas! Es taču neesmu idiots! Nu labi, pieņemsim, jūs uzlaužat vasarnīcu. Ko jūs tur atrodat? Kādu tranzistoru, kādu veļas mazgājamo mašīnu, varbūt peldmēteli ... Bet nepriecājieties par agru! Tranzistoram noteikti būs bojāts viļņu pārslēgs vai sadauzīts korpuss, veļas mašīna laidīs cauri ūdeni, bet peldmētelis izrādīsies vecs, turklāt vēl aplipis ar suņa spalvām. Varbūt jūs domājat, ka virtuvē atradīsies kas ēdams? Neceriet! Tur mētāsies tukšas konservu bundžas, sakaltis maizes gabals un izlaizīta marmelādes burka. Dzeramie? Kāda aizdzerta alus pudele, iespējams, atradīsies, bet tajā noteikti peldes beigtas mušas. Ka redzat, pamestam vasarnīcām nav vērts roku pielikt. Un es to nedarīšu, varat man ticēt!»

Jā, viņam patiešām var ticēt. Profesors nekad nav ciemojies vientuļās vasarnīcās. Viņš tur ierodas tikai tad, kad saimnieki ir atgriezušies.

Riskants gājiens - jūs sakāt? Gluži otrādi - saimnieku klātbūtnē vasarnīcās var strādāt pilnīgi mierīgi. Kā? Ļoti vienkārši.

Varbūt daži būs ievērojuši, ka tumšos, lietainos novembra vakaros pie vasarnīcām klusām piebrauc pāris mašīnu. Vai tās ir volgas, žiguļi vai moskviči, nav svarīgi. Vārti atveras, mašīnas kā ēnas ieslīd dārzā un nostājas aiz vasarnīcas ar tādu aprēķinu, lai no šosejas puses tās nevarētu redzēt. Pēc tam vārti tiek noslēgti. Rūpīgi noslēgti. Logi vasarnīcā paliek tumši, tātad vispirms ir nolaisti aizkari un tikai pēc tam iededzināta gaisma.

Kāpēc tāda noslēpumainība? Lai varētu mierīgāk atpūsties. Patiešām - kam gan jāzina, ka šajā vasarnīcā šonakt iet vaļā atpūšanas? Nevienam tas nav jāzina, jo citādi var celties nevajadzīgas ļeras.

Taisnība, apķērīgs cilvēks pat vistumšākajā nakti nemaldīgi pateiks, kurā vasarnīcā pašreiz atpūšas un kurā ne. Kā viņš to uzminēs? Pēc suņa.

Lai būtu pilnīgi droši, ka viņus neviens netraucēs, atpūtnieki dārzā palaiž savu tīrasiņu suni. Pamēģiniet pārlēkt pār sētu, lai palūrētu, kas vasarnīcā notiek, un jūs mērkaķa ātrumā lēksiet atpakaļ. Tātad pilnīga drošība.

Ak vai, šajā viltīgajā pasaulē nekas nav pilnīgi drošs! Vienmēr atradīsies personas, kam galviņa strādā, un tie pat aizzieģelētā ellē pratis ielīst.

Piemēram, Profesors tādās cieši apsargātās vasarnīcās tiek iekšā, mierīgi pīpēdams. Vispirms viņš pienāk pie rūpīgi slēgtajiem vārtiņiem un drusku tos pakrata. Tūdaļ no tumsas, baigi riedams, iznirst pamatīgs Bāskervilas briesmonis. Bet - tavu brīnumu! - baigie rējieni momentāni apraujas un briesmonis pārvēršas par laipnu un luncīgu mopsīti.

Kas ir šīs neticamās pārvērtības cēlonis? Cilvēka prāts. Jo Profesors, lūk, nav atnācis viens pats, viņam ir līdzi neliels plušķains sunītis. Precīzāk izsakoties, nevis sunītis, bet kucīte.

Tālāk viss noris pēc iepriekš pārdomātas programmas. Atslēdzis vārtiņus - tādas primitīvas atslēgas pat debilais prastu atmūķēt -, Profesors izlaiž Bāskervilas briesmoni ārā.

Pēc tam viņi visi trīs aiziet pārsimt metru tālāk. Tur Profesors kucīti piesien pie priedes, bet pats dodas atpakaļ. Briesmonis, pilnīgi aizmirsis savas sarga funkcijas, paliek pie kucītes, lai drusku tai pakavētu laiku.

Tagad Profesoram ir brīvas rokas, tomēr zināma piesardzība jāievēro. Vispirms jāpārliecinās, vai atpūšanās vasarnīcā notiek pietiekoši intensīvi. To var konstatēt ar akustisku paņēmienu, piespiežot ausi pie loga. Ja magnetofons skan visā skaļumā, ja dzirdama dunoņa un atpūtnieku aurošana, tad tas nozīmē, ka viņi dejo. Tādā gadījumā Profesors izvelk no kabatas mūķīzeru buntīti. Kriks - un durvis ir vaļā. Nu atliek paspīdināt kabatas bateriju un konstatēt, kur karājas atpūtnieku glītie mētelīši.

Cilvēks, protams, nav zirgs, un vairāk par pieciem mēteļiem Profesors aizstiept nevar, tāpēc vispirms jāpačamda drēbe. Tos, kas stāv zem simt piecdesmit rubļiem, viņš neņem. Parasti gan atpūtnieki tik nožēlojami lētus apģērba gabalus nevalkā. Vismaz līdz šim Profesoram par grābienu nav bijis jākunkst.

Kā redzat, pūles niecīgas un atalgojums pieklājīgs. Turklāt aptīrītie milicijai neteiks ne pušu plēsta vārdiņa. Un neteiks tāpēc, lai viņu laulātās draudzenes -- dievs pasargi! - neuzzinātu, ka mīļie vīriņi ir drusku atpūtušies kopā ar dažām dāmām. Visu ko, tikai ne publisku skandālu!

Pateicoties šim apstāklim, Profesors mēteļus var sist gaisā pilnīgi mierīgi. Vienīgi komisijas veikalos tos grūst nav vēlams, tas būtu nevajadzīgs risks. Taču manīgs cilvēks var iztikt arī bez oficiālas starpniecības. Ja ir zināmas kundes, tad komisijas veikaliem var šķaudīt virsū.

Nu labi, jūs teiksiet, bet ja notiek kas neparedzēts? Ja tajā brīdī, kad Profesors grābstās gar mēteļiem, svešs indivīds atver istabas durvis?

Tādā gadījumā jāsāk dziedāt:

«Sveiks lai viņš dzīvo, sveiks lai viņš dzīvo, lai dzīvo sveiks!»

Pēc dziedāšanas Profesors gāzīsies svešajam indivīdam virsū, bučos viņu un šļupstēs:

«Atvaino, vecīt, ka nokavējos! Es nevarēju tajā elles tumsā tavu ūķi atrast. Še, un nerukšķi!»

Ar cēlu žestu Profesors ieliks svešajam rokās pudeli konjaka.

Jau dziedāšanas laikā durvīs sagrūdīsies pārējie atpūtnieki.

«Kas tas par tipu? Kur tāds uzradies? Kāpēc vārti nebija aizslēgti?»

Redzēdams, ka Profesors grasās gāzties viņam otrreiz virsū, svešais indivīds atlēks solīti un teiks:

«Paga, paga! Kur jūs esat atnācis?»

«Kur es esmu atnācis?» Profesors brīnīsies. «Ciemā es esmu atnācis! Pie Pētera Veķerīša - saproti?»

«Oho-ho-ho!» durvīs stāvētāji sāks pērkonīgi rēkt. «.Tas ir galīgi apmālējies! Viņš ir sajaucis mājas! Oho-ho-ho!»

To dzirdēdams, Profesors būs pārsteigts - vai, cik ļoti viņš būs pārsteigts!

Jautrais pārpratums galu galā beigsies pavisam mīlīgi - svešais smiedamies atdos Profesoram viņa konjaka pudeli un izstāstīs ceļu uz Veķerīša vasarnīcu.

Tā, lūk, Profesors strādā. Šādā vīzē Rīgas apkārtnē viņš jau bija aptīrījis deviņas vasarnīcas un, lai skaitlis būtu apaļš, gatavojās aptīrīt desmito. Pēc rūpīgas izlūkošanas šoreiz par darbalauku Profesors izvēlējas Ķorgali.

Kā jau tādas reizēs parasts, bija tumša un nejēdzīgi auksta rudens nakts. Brīžam nāca lietus ar slapju sniegu, brīžam pūta ledains vējš, bet Profesors uz darbu gāja itin priecīgs. Lai pūš, lai slapina, gan ciešanas atmaksāsies simt un tūkstoškārtīgi!

Sākumā viss gāja kā parasti. Pie neparasti lepnas vasarnīcas dārza vārtiņiem viņam gāzās virsū dogs teļa lielumā. Ar kucītes palīdzību zvērīgais milzenis tika fiksēts drošā attālumā. Nu varēja doties pie vasarnīcas un saskaitīt volgas. Tikai divas, tātad mēteļu izvēle pārāk liela nebūs. Žēl ...

Durvis atvērās viegli, koridors bija gaišs, un Profesoram tūlīt notrīcēja iekšas - mēteļu vidū karājas skaists nerca kažociņš.

Vai patiesam nerca? Ja! Slava, slava, aleluja, nu tu, Profesor, esi vinnējis! Tāds jociņš maksā vismaz pusotra tūkstoša!

Tiklīdz Profesors pēc dārgā brīnuma izstiepa rociņu, ar varenu rībienu tika atspertas durvis - un koridorā ieklupa būdīgs tēvainis.

Profesors neapjuka ne mirkli un darīja, kas jādara. Tūlīt gāja vajā dziedāšana, bučošana un konjaka došana. Izdzirduši Profesora ķērcīgo balsi, durvis parādījās citi atpūtnieki, ar vārdu sakot, notikumi ritēja normāli.

Bet šoreiz Profesors maķenīt pārcentās. Padzirdējis, ka šī nav īstā vasarnīca, viņš pārsteigumā savicināja rokas pa gaisu. To viņam nevajadzēja darīt, jo vicināšanas brīdī žaketes aproce pašļuka zemāk un būdīgais ieraudzīja, ka Profesoram uz rokas ir ietetovēta sirds, krusts un enkurs.

- Bai džou! - viņš priecīgi iekliedzās. - Vai tu neesi jūras dvēsele? Nu, atzīsties!

Patiesībā enkuru un sirdi par sešām cigaretēm bija ietetovējis Melnais Jokers labošanas darbu kolonijā, bet šos faktus pašreiz minēt būtu netaktiski, tāpēc Profesors kautrīgi atzinās - jā, viņš esot gan jūras dvēsele.

Tūlīt būdīgais viņu apkampa tā, ka elpa aizrāvās un zvaigznītes gar acīm pajuka. Pēc tam viņš uzrāva krekla piedurknes labi augstu un novicināja Profesoram gar acīm varen spalvainas un varen tetovētas rokas.

- Skaties, tu esi iepeldējis pie savējiem! Mēs tevi, old zēlor, nekur vairs nelaidīsim! Zēni un meitenes, šķūrējiet viņu iekšā!

Par atbildi noskanēja gaviļains brēciens, un garš, bārdains cilvēks spiedzīgi sāka dziedāt:

- It is a long vej to Tiparērī-ī-ī!

Gādīgas rokas Profesoru tūlīt pierāva pie dzīru galda. Blakus viņam nometās maķenīt paplūdusi dāma ugunssarkaniem matiem. Kā vēlāk noskaidrojās, līdz Profesora parādīšanās brīdim viņa kompānija bija bijusi liekā aita, dāma bez kavaliera, jo tonakt vasarnīcā atpūtās trīs kungi un četras dāmas.

Bārdainais skubīgi piegāza tējas glāzi ar konjaku un nolika viesim priekša, ugunssarkanā piekravāja viņa šķīvi ar rasolu un nēģīšiem, bet pārējie bīdīja tuvāk bļodiņas ar sagrieztu citronu, zuša gabaliņiem, sārtām, dievīgi maigām laša šķēlītēm, dūmdesu un melnajiem ikriem. Starp ēdamā bļodām kā sardzē stāvēja ruma, balzamiņa un liķiera blašķes. Tālāk rēgojās kādas piecas pudelītes baltā.

Profesors priecīgi saberzēja rokas. Nekas vēl nav zaudēts, pulkstenis ir tikai pusviens, līdz rītam viņš uz galvošanu paspēs pazust kopā ar nerca kažociņu. Pirms pazušanas nebūtu grēks pataustīt mīļo namatēvu kabatas. Pēc visa spriežot, naudas viņiem bija drusku par daudz, un, kas ir par daudz, tas nav uz labu.

- Kādās jūrās tu esi peldējis? - tetovētais namatēvs gribēja zināt.

Vai velns, tagad vajadzēja uzmanīties!

- Es, zināt, esmu zvejnieks, - profesors uz labu laimi atbildēja.

- Ak zvejnieks... Nu, nekas. Mums, jūras dvēselēm, vienmēr jāturas kopā! Pro!

Visi pacēla glāzes. Profesors izdzēra no savas tējenes trešo daļu un čakli ķērās pie ēšanas. Naktīs viņam vienmēr bija laba apetīte.

Ugunssarkanā pakutināja Profesoru zem zoda.

- Par ko tu domā, skumjais svešiniek?

- Par tevi! - Profesors galanti atbildēja. - Tev, zini, ir tādi feini buferi!

Vēl jaukāki bija divi briljanta gredzentiņi uz viņas tuklajiem pirkstiņiem, bet gredzenus dabūt nost praktiski nav iespējams. Varbūt pamēģināt atāķēt auskarus? Redzēs, kā vēlāk iegrozīsies situācija. Nāks laiks, nāks padoms.

Tetovētais namatēvs kaut kur pazuda un atgriezās stipri noraizējies.

- Bai džou, nevar un nevar tos grādus dabūt, cik vajag!

Profesors žigli paķēra baltā pudeli.

- Tūlīt mēs dabūsim! Tūlīt tie grādi būs rokā!

Šie vārdi izraisīja briesmīgu jautrības eksploziju. Tetovētais smējās, atkrita augšpēdus un atkal smējās, kamēr kļuva zilgans.

- O, karamba, to tu pamatīgi norēci! Tie taču nav tie grādi, mai dārling šimpanzē!

Pamazām Profesors noģida patiesību. Zem vasarnīcas bija ierīkota somu pirtiņa, un atpūtnieki ar nepacietību gaidīja, kad pirtī karstuma grādi būs uzdzinušies pietiekoši augstu.

Apmēram pēc stundas atskanēja komanda:

- Atlaist galus, mēs ienirstam!

Visi uzstutējās kājās un devās izģērbties.

Pirtiņa, kā jau to varēja sagaidīt, bija maziņa, toties eleganta. Karsēšanās kambaris izklāts ar porolona grīdsegām, baseins izlikts debeszilām flīzītēm, durvis rotātas kokgriezumiem.

Profesora dāmai karstumā drusku noreiba galviņa, tāpēc Profesors tai gādīgi aplika roku ap kaklu. Nu varētu sākt taustīties pēc auskariem, bet viņai uznāca tieksme lekt ūdenī.

Sekoja lēkšana. Tad viņi atkal karsējās. Un atkal lēca.

Bārdainais laikam bija tāds pavārgāks, viņš pirmais aizkusa un kāpa ģērbties.

Pēc minūtes augšā noskanēja nelabs bļāviens, un bārdainais atgriezās kā vēja nests.

- Nav! - viņš pavēstīja. - Drēbju vairs nav!

Profesors pirmais aptvēra situāciju un cirtās augšā.

Jā, nevienas biksītes, neviena krekliņa, neviena uzvalciņa, neviena mētelīša. Pat durvis kārtīgi nebija aizvēruši, cūkas pēdīgie!

- Mašīnas! - tetovētais namatēvs iebrēcās izmisīgā balsī un izskrēja pagalmā.

Paldies dievam - abas volgas stāvēja, kā stāvējušas.

- Vajag dzīties viņiem pakaļ! - bārdainais varonīgi spiedza. - Nekur tālu viņi vēl nav tikuši!

Bet kur tu, plikais nabadziņ, naktī dzīsies? Uz kuru pusi?

Kad pirmais uztraukums pārskrēja, tetovētais namatēvs, apsedzies ar tepiķi, uzlīda bēniņos un sagrābstīja pāris nosmulētu ķiteļu. Tos saņēma dāmas, bet vīriešiem nācās kaut kā ietīties. Bārdainais apviķelēja savu vārgo rumpīti ar puķainu dīvāna pārvalku, bet Profesors uzmeta uz kamiešiem drusku apdilušu grīdsegu.

Ne vārda neteikdams, namatēvs ielēja katram kārtīgu baltā šļuku, ko nelaimīgie baisā klusumā izdzēra.

Ugunssarkanā sāka šņukstēt un slaucīt acis ķiteļa piedurknē.

- Kažociņš... Mans otrais vīrs par kažociņu samaksāja divus tūkstošus ...

To dzirdot, Profesoram sažņaudzas sirds. Tad nevis pusotra, bet divi tūkstoši viņam aizgājuši gar degunu!

- Nolādētie zagļi! -- viņš sacīja un ietinās grīdsegā vēl ciešāk.